Noslepkavoto ebreju piemiņai (2)
1918. gadā, veidojoties jaunai Latvijas valstij, pie tās šūpuļa stāvēja ne viens vien ebrejs, jaunās valsts pamatlikumu izstrādē milzīgu ieguldījumu deva jurists Pauls Mincs. Visiem pazīstamā V. Rīdzenieka fotogrāfijā, uzņemtā Dramas teātrī, Latvijas valsts pasludināšanas brīdī uz skatuves kopā ar citiem šī vēsturiskā notikuma aculieciniekiem stāvēja arī seši ebreju deputāti - Pauls Mincs, profesors, jurists, Zano Trons un Filips Lackis - zvērināti advokāti, Jakobs Landau - būvinženieris, Arons Nuroks - rabīns un Leibe Fišmanis - skolotājs, skolas direktors. Sākās jaunās Latvijas valsts celšanas laiks, kurā plecu pie pleca kopā strādāja latvieši un ebreji. Jaunā Latvija ar savu likumdošanu un lojālo attieksmi pret cittautiešiem bija stabils pamats, lai ebreji šeit justos droši. To skaits Latvijā sasniedza 93 000, no kuriem lielākā daļa dzīvoja Rīgā - 43572, bet pārējie citās Latvijas pilsētās, tādā pilsētiņā kā Sasmaka to īpatsvars tuvojās pat 80%. Ebrejiem un latviešiem savā starpā nebija ko dalīt un mērķis viņiem bija viens - stabila, spēcīga Latvijas valsts, pat K. Ulmaņa 1934. gada "fašistiskais apvērsums" nekādas izmaiņas šeit neienesa. Valstī attīstījās rūpniecība un lauksaimniecība, uzplauka zinātne, izglītība un māksla, un it visur blakus latviešiem strādāja arī ebreji. Velosipēdu fabrika "Latvello" piederēja Jakovam Judeikinam, Zemgales linus uzpirka un pārstrādāja Jekabs Hofts, bet Rudolfs Kaplans ražoja kartonu dāmu kurpju un cepuru kastēm. Un visi smēķēja "Maikapar" papirosus, neviena fotodarbnīca neiztika bez A. Leibovica piegādātiem fotomateriāliem. Universitātē pasniedza profesori Pauls Mincs, Simons Dubkovs. Mordohajs Dubins, M. Centneršvers un N. Ļebedinskis.
Pianiste Sāra Rasina plūca laurus starptautiskos pianistu konkursos, Leo Blehs bija Eiropā pazīstams diriģents, Mihails Aleksandrovs savus klausītājus pārsteidza ne vienā vien koncertā, bet Oskars Stroks bija "Mazās Parīzes" tango karalis.
Ebreju ārsti ar savu gudrību un iejūtību bija pazīstami visā valstī un tika uzskatīti par vislabākiem. Tāpat kā ebreju juristi. Bet pareģa Eižena Finka pakalpojumus izmantoja gan valstsvīri, gan "Atpūtas" īpašniece Benjamiņas kundze un citas. Rīga lepojās ar M.Eizenšteina un P. Mandelštama celtām ēkām.
Valsts ārpolitiku sekmīgi kārtoja ārlietu ministrs A. Meierovics. Katrā lielākā Latvijas pilsētā bija ebreju skolas, ebreju apgaismības biedrības "Haskala" aptvēra visu Latviju, bet sporta organizācija "Makabi" bija vērā ņemams konkurents. Ebreju studenti apvienojās korporācijā "Ventulia".
Arī Cēsīs bija doma nodibināt ebreju skolu, bet kopiena bija par mazu, lai tādu varētu uzturēt, tāpēc ebreju bērni mācījās vācu skolā. Cēsu skolotāju seminārs sagatavoja skolotājus arī ebreju skolām, tur skolotājs Martinsons mācīja ebreju literatūru.
Milzums aptieku visā valstī vadīja ebreju farmaceiti, Cēsīs tāda bija "Trampedaha" un Brēmana aptieka. Cēsniekus ārstēja brāļi Drabkini vai Raivens Derniks, bet Cēsu apriņķī lopiņus ārstēja veterinārārsts Kārlis Īzaks. Cēsīs bija daudz sīku darbnīciņu un veikaliņu, kas piederēja ebrejiem. Bija apģērbu tirgotāji Joselis Raksteins un Anna Ševca, cepurnieki Echils Kuzmanis un Zallija Josepsons, bet apavus līdz ar lieltirgotavu "Erga" tirgoja vien mana tēva draugs latvietis Eduards Amats un ebrejiete Zāra Šagaloviča. Ādas jebkurš kurpnieks plašā izvēlē varēja nopirkt Gaujas ielā pie Izraela Černogura. Kokmateriālus plašā izvē- lē varēja iegādāties pie Hazana Iohsa. Līdz ar šiem solīdiem veikaliem bija vēl daudz sīku amatnieku, kurpnieku, klempnera, skroderu, pulksteņu darbnīciņas. Skroderis Kaliksons dzīvoja un strādāja mājas, kurā mēs dzīvojām, Torņa ielas 1. nama pagalmā, dzīvoklī blakus konfekšu fabrikanta Bērziņa garāžai, bet otra ebreju klempnera darbnīciņa bija uz Baznīcas laukuma pusi un atradās starp mana tēva galdniecību un Konrada kunga frizētavu. Tur strādāja ebrejs, kurš varēja salodēt jebkuru cauru vannu, bļodu, piena kannu vai arī veikt tādu smalku darbu kā salodēt salūzušu briļļu ietvaru, bet viņa sieva audzināja divus mazus puisēnus. Tā bija darbdienās, bet sestdienās ebreju kopiena pulcējās lūgšanu namā Vaļņu ielā 38, kur lūgšanas vadīja Zalamans Moreins vai Leizers Kacs. Mums, bērniem, šis akmens nams bija noslēpumos tīts, un ko tur iekšā darīja melnie vīri ar mazām, melnām cepurītēm galvā, mēs nekad neuzzinājām. Tāda pat noslēpumos tīta bija ebreju kapsēta, dažādu baigu nostāstu apvīta. Mēs redzējām, ka manai saprotamai pasaulei blakus eksistē vēl cita, noslēpumaina un leģendām apvīta, kurā svešinieks ne tik lēti tika ielaists. Neskatoties uz šo ebreju "noslēpumainību", tas netraucēja galdniekam Balodim, drēbniekam Bērziņam, frizierim Konradam vai kurpniekam Bankinam cienīt turpat blakus esošo klempneru - ebreju, no rīta sasveicināties, apjautāties par ģimeni vai apspriest pēdējos politiskos notikumus.
1941. gada jūlija sākumā stāvēju blakus tēvam un klausījos viņa sarunu ar klempneru. Bija jau sācies karš, un tēvs vaicāja klempneram, vai tas netaisās doties līdzi bēgošajai sarkanajai armijai, jo, kāda ir vāciešu attieksme pret ebrejiem, tēvs acīmredzot zināja. Bēgšana uz Krieviju būtu vienīgā iespēja saglabāt viņa paša un ģimenes locekļu dzīvību. Bet klempners tam neticēja, viņš bija godīgs cilvēks, ticēja Latvijas valstij, saviem līdzpilsoņiem, un nekur neaizbēga.
Bēgošajai sarkanajai armijai līdzi no Cēsīm aizbēga 20 ebreji, bet viņu tālākais liktenis nevienam nav zināms, un diezin vai viņi tika tālāk par Raunas mežiem. Bet tie, kuri necentās aizbēgt, visi guļ kopā vienā lielā kapā netālu no Niniera ezera. Un guļ tur joprojām vairāk nekā divi simti cilvēku, un nav tur ne piemiņas plāksnes, ne kapa krusta. Tur guļ gan tirgotājs Joselis un Hanna ar savām ģimenēm, gan cepurnieks Echils un Zallija, gan ebrejiete Zara, Izrails, Rebeka, Tekels, Jankele, Moisejs, Ichaks, Venjamins, Berta, Jeguda, Estere, Jakobs, Zalamans, Mordohajs, Marks, Davids un daudzi, daudzi citi. Tur guļ gan divus gadus vecais Ichaks Takels, gan piecus gadus vecā Ida Ševcs, tur guļ gan veci, gan jauni, tur guļ ģimenes, sākot ar vecvecmāmiņām un beidzot ar mazmazbērniem - visi kopā, visi vienā kapā. Bet vai blakus viens otram? Vai krustām šķērsām samesti? Vai bērni pie mātēm? Vai katrs savā kapa stūrī? Un kur ir zīdaiņi?
Labāk tālāk nedomāt. Tas ir pārāk baigi, pārāk necilvēcīgi, pārāk pretdabiski. Un ko sava mūža pēdējās stundās domāja šāvēji? Vai viņus nemocīja mirušo gari? Vai viņi bija apmierināti ar izdarīto? Un kādas idejas vārdā tas tika paveikts?
Bija gan šāvēji, gan glābēji. Nav visi latvieši antisemīti. Cilvēki, riskēdami ar savu brīvību un dzīvību, centās palīdzēt ebrejiem, cits izglāba vienu bērnu, dažs kādu sievieti, cits vīru. Glāba pa vienam cilvēkam, glāba vairākus, bet tāds goda vīrs kā Žanis Lipke izglāba 55 dzīvības. Glābēji bija gan zemnieki, gan sētniece, gan šoferis, gan arhitektūras profesors. Glāba tie, kuriem nebija vienaldzīgs ebreju liktenis, un no nāves tika izglābti vismaz 350 ebreji. Rīgā apmeklējot ebreju muzeju, tā darbiniece neraudāja, stāstot par upuriem un to mokām, bet raudāja tad, kad viņa rādīja to cilvēku fotogrāfijas, kuri palīdzējuši, un šīs bija pateicības asaras, jo sāpju asaras jau sen izraudātas, bet pateicība dzīvos tik ilgi, kamēr dzīvos viņa.
Glābēji bija visā Latvijā, bet nebija neviena Ziemeļvidzemē, neviena Cēsīs, un tad man palika kauns par savu pilsētu, par savu novadu, par Vidzemi.
Vēsturi mēs nepārveidosim, bet savai attieksmei pret to mums ir jābūt. Vai mēs sakopsim veco ebreju kapsētu, kuras kopējus atļāvām nogalināt? Vai mēs izcirtīsim krūmus un padarīsim pieejamu šo divsimt cēsnieku masu kapavietu, vai atradīsim līdzekļus, lai tur uzstādītu piemiņas zīmi, vai holokausta upuru piemiņas dienā atradīsim laiku, lai aizietu uz turieni un noliktu ziedus? Tie visi ir morāles jautājumi, bet morāle mūsdienu Latvijā ir tāda, kāda ir. Veļi mums ir jāpabaro!
Pianiste Sāra Rasina plūca laurus starptautiskos pianistu konkursos, Leo Blehs bija Eiropā pazīstams diriģents, Mihails Aleksandrovs savus klausītājus pārsteidza ne vienā vien koncertā, bet Oskars Stroks bija "Mazās Parīzes" tango karalis.
Ebreju ārsti ar savu gudrību un iejūtību bija pazīstami visā valstī un tika uzskatīti par vislabākiem. Tāpat kā ebreju juristi. Bet pareģa Eižena Finka pakalpojumus izmantoja gan valstsvīri, gan "Atpūtas" īpašniece Benjamiņas kundze un citas. Rīga lepojās ar M.Eizenšteina un P. Mandelštama celtām ēkām.
Valsts ārpolitiku sekmīgi kārtoja ārlietu ministrs A. Meierovics. Katrā lielākā Latvijas pilsētā bija ebreju skolas, ebreju apgaismības biedrības "Haskala" aptvēra visu Latviju, bet sporta organizācija "Makabi" bija vērā ņemams konkurents. Ebreju studenti apvienojās korporācijā "Ventulia".
Arī Cēsīs bija doma nodibināt ebreju skolu, bet kopiena bija par mazu, lai tādu varētu uzturēt, tāpēc ebreju bērni mācījās vācu skolā. Cēsu skolotāju seminārs sagatavoja skolotājus arī ebreju skolām, tur skolotājs Martinsons mācīja ebreju literatūru.
Milzums aptieku visā valstī vadīja ebreju farmaceiti, Cēsīs tāda bija "Trampedaha" un Brēmana aptieka. Cēsniekus ārstēja brāļi Drabkini vai Raivens Derniks, bet Cēsu apriņķī lopiņus ārstēja veterinārārsts Kārlis Īzaks. Cēsīs bija daudz sīku darbnīciņu un veikaliņu, kas piederēja ebrejiem. Bija apģērbu tirgotāji Joselis Raksteins un Anna Ševca, cepurnieki Echils Kuzmanis un Zallija Josepsons, bet apavus līdz ar lieltirgotavu "Erga" tirgoja vien mana tēva draugs latvietis Eduards Amats un ebrejiete Zāra Šagaloviča. Ādas jebkurš kurpnieks plašā izvēlē varēja nopirkt Gaujas ielā pie Izraela Černogura. Kokmateriālus plašā izvē- lē varēja iegādāties pie Hazana Iohsa. Līdz ar šiem solīdiem veikaliem bija vēl daudz sīku amatnieku, kurpnieku, klempnera, skroderu, pulksteņu darbnīciņas. Skroderis Kaliksons dzīvoja un strādāja mājas, kurā mēs dzīvojām, Torņa ielas 1. nama pagalmā, dzīvoklī blakus konfekšu fabrikanta Bērziņa garāžai, bet otra ebreju klempnera darbnīciņa bija uz Baznīcas laukuma pusi un atradās starp mana tēva galdniecību un Konrada kunga frizētavu. Tur strādāja ebrejs, kurš varēja salodēt jebkuru cauru vannu, bļodu, piena kannu vai arī veikt tādu smalku darbu kā salodēt salūzušu briļļu ietvaru, bet viņa sieva audzināja divus mazus puisēnus. Tā bija darbdienās, bet sestdienās ebreju kopiena pulcējās lūgšanu namā Vaļņu ielā 38, kur lūgšanas vadīja Zalamans Moreins vai Leizers Kacs. Mums, bērniem, šis akmens nams bija noslēpumos tīts, un ko tur iekšā darīja melnie vīri ar mazām, melnām cepurītēm galvā, mēs nekad neuzzinājām. Tāda pat noslēpumos tīta bija ebreju kapsēta, dažādu baigu nostāstu apvīta. Mēs redzējām, ka manai saprotamai pasaulei blakus eksistē vēl cita, noslēpumaina un leģendām apvīta, kurā svešinieks ne tik lēti tika ielaists. Neskatoties uz šo ebreju "noslēpumainību", tas netraucēja galdniekam Balodim, drēbniekam Bērziņam, frizierim Konradam vai kurpniekam Bankinam cienīt turpat blakus esošo klempneru - ebreju, no rīta sasveicināties, apjautāties par ģimeni vai apspriest pēdējos politiskos notikumus.
1941. gada jūlija sākumā stāvēju blakus tēvam un klausījos viņa sarunu ar klempneru. Bija jau sācies karš, un tēvs vaicāja klempneram, vai tas netaisās doties līdzi bēgošajai sarkanajai armijai, jo, kāda ir vāciešu attieksme pret ebrejiem, tēvs acīmredzot zināja. Bēgšana uz Krieviju būtu vienīgā iespēja saglabāt viņa paša un ģimenes locekļu dzīvību. Bet klempners tam neticēja, viņš bija godīgs cilvēks, ticēja Latvijas valstij, saviem līdzpilsoņiem, un nekur neaizbēga.
Bēgošajai sarkanajai armijai līdzi no Cēsīm aizbēga 20 ebreji, bet viņu tālākais liktenis nevienam nav zināms, un diezin vai viņi tika tālāk par Raunas mežiem. Bet tie, kuri necentās aizbēgt, visi guļ kopā vienā lielā kapā netālu no Niniera ezera. Un guļ tur joprojām vairāk nekā divi simti cilvēku, un nav tur ne piemiņas plāksnes, ne kapa krusta. Tur guļ gan tirgotājs Joselis un Hanna ar savām ģimenēm, gan cepurnieks Echils un Zallija, gan ebrejiete Zara, Izrails, Rebeka, Tekels, Jankele, Moisejs, Ichaks, Venjamins, Berta, Jeguda, Estere, Jakobs, Zalamans, Mordohajs, Marks, Davids un daudzi, daudzi citi. Tur guļ gan divus gadus vecais Ichaks Takels, gan piecus gadus vecā Ida Ševcs, tur guļ gan veci, gan jauni, tur guļ ģimenes, sākot ar vecvecmāmiņām un beidzot ar mazmazbērniem - visi kopā, visi vienā kapā. Bet vai blakus viens otram? Vai krustām šķērsām samesti? Vai bērni pie mātēm? Vai katrs savā kapa stūrī? Un kur ir zīdaiņi?
Labāk tālāk nedomāt. Tas ir pārāk baigi, pārāk necilvēcīgi, pārāk pretdabiski. Un ko sava mūža pēdējās stundās domāja šāvēji? Vai viņus nemocīja mirušo gari? Vai viņi bija apmierināti ar izdarīto? Un kādas idejas vārdā tas tika paveikts?
Bija gan šāvēji, gan glābēji. Nav visi latvieši antisemīti. Cilvēki, riskēdami ar savu brīvību un dzīvību, centās palīdzēt ebrejiem, cits izglāba vienu bērnu, dažs kādu sievieti, cits vīru. Glāba pa vienam cilvēkam, glāba vairākus, bet tāds goda vīrs kā Žanis Lipke izglāba 55 dzīvības. Glābēji bija gan zemnieki, gan sētniece, gan šoferis, gan arhitektūras profesors. Glāba tie, kuriem nebija vienaldzīgs ebreju liktenis, un no nāves tika izglābti vismaz 350 ebreji. Rīgā apmeklējot ebreju muzeju, tā darbiniece neraudāja, stāstot par upuriem un to mokām, bet raudāja tad, kad viņa rādīja to cilvēku fotogrāfijas, kuri palīdzējuši, un šīs bija pateicības asaras, jo sāpju asaras jau sen izraudātas, bet pateicība dzīvos tik ilgi, kamēr dzīvos viņa.
Glābēji bija visā Latvijā, bet nebija neviena Ziemeļvidzemē, neviena Cēsīs, un tad man palika kauns par savu pilsētu, par savu novadu, par Vidzemi.
Vēsturi mēs nepārveidosim, bet savai attieksmei pret to mums ir jābūt. Vai mēs sakopsim veco ebreju kapsētu, kuras kopējus atļāvām nogalināt? Vai mēs izcirtīsim krūmus un padarīsim pieejamu šo divsimt cēsnieku masu kapavietu, vai atradīsim līdzekļus, lai tur uzstādītu piemiņas zīmi, vai holokausta upuru piemiņas dienā atradīsim laiku, lai aizietu uz turieni un noliktu ziedus? Tie visi ir morāles jautājumi, bet morāle mūsdienu Latvijā ir tāda, kāda ir. Veļi mums ir jāpabaro!
1918. gadā, veidojoties jaunai Latvijas valstij, pie tās šūpuļa stāvēja ne viens vien ebrejs, jaunās valsts pamatlikumu izstrādē milzīgu ieguldījumu deva jurists Pauls Mincs. Visiem pazīstamā V. Rīdzenieka fotogrāfijā, uzņemtā Dramas teātrī, Latvijas valsts pasludināšanas brīdī uz skatuves kopā ar citiem šī vēsturiskā notikuma aculieciniekiem stāvēja arī seši ebreju deputāti - Pauls Mincs, profesors, jurists, Zano Trons un Filips Lackis - zvērināti advokāti, Jakobs Landau - būvinženieris, Arons Nuroks - rabīns un Leibe Fišmanis - skolotājs, skolas direktors. Sākās jaunās Latvijas valsts celšanas laiks, kurā plecu pie pleca kopā strādāja latvieši un ebreji. Jaunā Latvija ar savu likumdošanu un lojālo attieksmi pret cittautiešiem bija stabils pamats, lai ebreji šeit justos droši. To skaits Latvijā sasniedza 93 000, no kuriem lielākā daļa dzīvoja Rīgā - 43572, bet pārējie citās Latvijas pilsētās, tādā pilsētiņā kā Sasmaka to īpatsvars tuvojās pat 80%. Ebrejiem un latviešiem savā starpā nebija ko dalīt un mērķis viņiem bija viens - stabila, spēcīga Latvijas valsts, pat K. Ulmaņa 1934. gada "fašistiskais apvērsums" nekādas izmaiņas šeit neienesa. Valstī attīstījās rūpniecība un lauksaimniecība, uzplauka zinātne, izglītība un māksla, un it visur blakus latviešiem strādāja arī ebreji. Velosipēdu fabrika "Latvello" piederēja Jakovam Judeikinam, Zemgales linus uzpirka un pārstrādāja Jekabs Hofts, bet Rudolfs Kaplans ražoja kartonu dāmu kurpju un cepuru kastēm. Un visi smēķēja "Maikapar" papirosus, neviena fotodarbnīca neiztika bez A. Leibovica piegādātiem fotomateriāliem. Universitātē pasniedza profesori Pauls Mincs, Simons Dubkovs. Mordohajs Dubins, M. Centneršvers un N. Ļebedinskis.
Pianiste Sāra Rasina plūca laurus starptautiskos pianistu konkursos, Leo Blehs bija Eiropā pazīstams diriģents, Mihails Aleksandrovs savus klausītājus pārsteidza ne vienā vien koncertā, bet Oskars Stroks bija "Mazās Parīzes" tango karalis.
Ebreju ārsti ar savu gudrību un iejūtību bija pazīstami visā valstī un tika uzskatīti par vislabākiem. Tāpat kā ebreju juristi. Bet pareģa Eižena Finka pakalpojumus izmantoja gan valstsvīri, gan "Atpūtas" īpašniece Benjamiņas kundze un citas. Rīga lepojās ar M.Eizenšteina un P. Mandelštama celtām ēkām.
Valsts ārpolitiku sekmīgi kārtoja ārlietu ministrs A. Meierovics. Katrā lielākā Latvijas pilsētā bija ebreju skolas, ebreju apgaismības biedrības "Haskala" aptvēra visu Latviju, bet sporta organizācija "Makabi" bija vērā ņemams konkurents. Ebreju studenti apvienojās korporācijā "Ventulia".
Arī Cēsīs bija doma nodibināt ebreju skolu, bet kopiena bija par mazu, lai tādu varētu uzturēt, tāpēc ebreju bērni mācījās vācu skolā. Cēsu skolotāju seminārs sagatavoja skolotājus arī ebreju skolām, tur skolotājs Martinsons mācīja ebreju literatūru.
Milzums aptieku visā valstī vadīja ebreju farmaceiti, Cēsīs tāda bija "Trampedaha" un Brēmana aptieka. Cēsniekus ārstēja brāļi Drabkini vai Raivens Derniks, bet Cēsu apriņķī lopiņus ārstēja veterinārārsts Kārlis Īzaks. Cēsīs bija daudz sīku darbnīciņu un veikaliņu, kas piederēja ebrejiem. Bija apģērbu tirgotāji Joselis Raksteins un Anna Ševca, cepurnieki Echils Kuzmanis un Zallija Josepsons, bet apavus līdz ar lieltirgotavu "Erga" tirgoja vien mana tēva draugs latvietis Eduards Amats un ebrejiete Zāra Šagaloviča. Ādas jebkurš kurpnieks plašā izvēlē varēja nopirkt Gaujas ielā pie Izraela Černogura. Kokmateriālus plašā izvē- lē varēja iegādāties pie Hazana Iohsa. Līdz ar šiem solīdiem veikaliem bija vēl daudz sīku amatnieku, kurpnieku, klempnera, skroderu, pulksteņu darbnīciņas. Skroderis Kaliksons dzīvoja un strādāja mājas, kurā mēs dzīvojām, Torņa ielas 1. nama pagalmā, dzīvoklī blakus konfekšu fabrikanta Bērziņa garāžai, bet otra ebreju klempnera darbnīciņa bija uz Baznīcas laukuma pusi un atradās starp mana tēva galdniecību un Konrada kunga frizētavu. Tur strādāja ebrejs, kurš varēja salodēt jebkuru cauru vannu, bļodu, piena kannu vai arī veikt tādu smalku darbu kā salodēt salūzušu briļļu ietvaru, bet viņa sieva audzināja divus mazus puisēnus. Tā bija darbdienās, bet sestdienās ebreju kopiena pulcējās lūgšanu namā Vaļņu ielā 38, kur lūgšanas vadīja Zalamans Moreins vai Leizers Kacs. Mums, bērniem, šis akmens nams bija noslēpumos tīts, un ko tur iekšā darīja melnie vīri ar mazām, melnām cepurītēm galvā, mēs nekad neuzzinājām. Tāda pat noslēpumos tīta bija ebreju kapsēta, dažādu baigu nostāstu apvīta. Mēs redzējām, ka manai saprotamai pasaulei blakus eksistē vēl cita, noslēpumaina un leģendām apvīta, kurā svešinieks ne tik lēti tika ielaists. Neskatoties uz šo ebreju "noslēpumainību", tas netraucēja galdniekam Balodim, drēbniekam Bērziņam, frizierim Konradam vai kurpniekam Bankinam cienīt turpat blakus esošo klempneru - ebreju, no rīta sasveicināties, apjautāties par ģimeni vai apspriest pēdējos politiskos notikumus.
1941. gada jūlija sākumā stāvēju blakus tēvam un klausījos viņa sarunu ar klempneru. Bija jau sācies karš, un tēvs vaicāja klempneram, vai tas netaisās doties līdzi bēgošajai sarkanajai armijai, jo, kāda ir vāciešu attieksme pret ebrejiem, tēvs acīmredzot zināja. Bēgšana uz Krieviju būtu vienīgā iespēja saglabāt viņa paša un ģimenes locekļu dzīvību. Bet klempners tam neticēja, viņš bija godīgs cilvēks, ticēja Latvijas valstij, saviem līdzpilsoņiem, un nekur neaizbēga.
Bēgošajai sarkanajai armijai līdzi no Cēsīm aizbēga 20 ebreji, bet viņu tālākais liktenis nevienam nav zināms, un diezin vai viņi tika tālāk par Raunas mežiem. Bet tie, kuri necentās aizbēgt, visi guļ kopā vienā lielā kapā netālu no Niniera ezera. Un guļ tur joprojām vairāk nekā divi simti cilvēku, un nav tur ne piemiņas plāksnes, ne kapa krusta. Tur guļ gan tirgotājs Joselis un Hanna ar savām ģimenēm, gan cepurnieks Echils un Zallija, gan ebrejiete Zara, Izrails, Rebeka, Tekels, Jankele, Moisejs, Ichaks, Venjamins, Berta, Jeguda, Estere, Jakobs, Zalamans, Mordohajs, Marks, Davids un daudzi, daudzi citi. Tur guļ gan divus gadus vecais Ichaks Takels, gan piecus gadus vecā Ida Ševcs, tur guļ gan veci, gan jauni, tur guļ ģimenes, sākot ar vecvecmāmiņām un beidzot ar mazmazbērniem - visi kopā, visi vienā kapā. Bet vai blakus viens otram? Vai krustām šķērsām samesti? Vai bērni pie mātēm? Vai katrs savā kapa stūrī? Un kur ir zīdaiņi?
Labāk tālāk nedomāt. Tas ir pārāk baigi, pārāk necilvēcīgi, pārāk pretdabiski. Un ko sava mūža pēdējās stundās domāja šāvēji? Vai viņus nemocīja mirušo gari? Vai viņi bija apmierināti ar izdarīto? Un kādas idejas vārdā tas tika paveikts?
Bija gan šāvēji, gan glābēji. Nav visi latvieši antisemīti. Cilvēki, riskēdami ar savu brīvību un dzīvību, centās palīdzēt ebrejiem, cits izglāba vienu bērnu, dažs kādu sievieti, cits vīru. Glāba pa vienam cilvēkam, glāba vairākus, bet tāds goda vīrs kā Žanis Lipke izglāba 55 dzīvības. Glābēji bija gan zemnieki, gan sētniece, gan šoferis, gan arhitektūras profesors. Glāba tie, kuriem nebija vienaldzīgs ebreju liktenis, un no nāves tika izglābti vismaz 350 ebreji. Rīgā apmeklējot ebreju muzeju, tā darbiniece neraudāja, stāstot par upuriem un to mokām, bet raudāja tad, kad viņa rādīja to cilvēku fotogrāfijas, kuri palīdzējuši, un šīs bija pateicības asaras, jo sāpju asaras jau sen izraudātas, bet pateicība dzīvos tik ilgi, kamēr dzīvos viņa.
Glābēji bija visā Latvijā, bet nebija neviena Ziemeļvidzemē, neviena Cēsīs, un tad man palika kauns par savu pilsētu, par savu novadu, par Vidzemi.
Vēsturi mēs nepārveidosim, bet savai attieksmei pret to mums ir jābūt. Vai mēs sakopsim veco ebreju kapsētu, kuras kopējus atļāvām nogalināt? Vai mēs izcirtīsim krūmus un padarīsim pieejamu šo divsimt cēsnieku masu kapavietu, vai atradīsim līdzekļus, lai tur uzstādītu piemiņas zīmi, vai holokausta upuru piemiņas dienā atradīsim laiku, lai aizietu uz turieni un noliktu ziedus? Tie visi ir morāles jautājumi, bet morāle mūsdienu Latvijā ir tāda, kāda ir. Veļi mums ir jāpabaro!
Pianiste Sāra Rasina plūca laurus starptautiskos pianistu konkursos, Leo Blehs bija Eiropā pazīstams diriģents, Mihails Aleksandrovs savus klausītājus pārsteidza ne vienā vien koncertā, bet Oskars Stroks bija "Mazās Parīzes" tango karalis.
Ebreju ārsti ar savu gudrību un iejūtību bija pazīstami visā valstī un tika uzskatīti par vislabākiem. Tāpat kā ebreju juristi. Bet pareģa Eižena Finka pakalpojumus izmantoja gan valstsvīri, gan "Atpūtas" īpašniece Benjamiņas kundze un citas. Rīga lepojās ar M.Eizenšteina un P. Mandelštama celtām ēkām.
Valsts ārpolitiku sekmīgi kārtoja ārlietu ministrs A. Meierovics. Katrā lielākā Latvijas pilsētā bija ebreju skolas, ebreju apgaismības biedrības "Haskala" aptvēra visu Latviju, bet sporta organizācija "Makabi" bija vērā ņemams konkurents. Ebreju studenti apvienojās korporācijā "Ventulia".
Arī Cēsīs bija doma nodibināt ebreju skolu, bet kopiena bija par mazu, lai tādu varētu uzturēt, tāpēc ebreju bērni mācījās vācu skolā. Cēsu skolotāju seminārs sagatavoja skolotājus arī ebreju skolām, tur skolotājs Martinsons mācīja ebreju literatūru.
Milzums aptieku visā valstī vadīja ebreju farmaceiti, Cēsīs tāda bija "Trampedaha" un Brēmana aptieka. Cēsniekus ārstēja brāļi Drabkini vai Raivens Derniks, bet Cēsu apriņķī lopiņus ārstēja veterinārārsts Kārlis Īzaks. Cēsīs bija daudz sīku darbnīciņu un veikaliņu, kas piederēja ebrejiem. Bija apģērbu tirgotāji Joselis Raksteins un Anna Ševca, cepurnieki Echils Kuzmanis un Zallija Josepsons, bet apavus līdz ar lieltirgotavu "Erga" tirgoja vien mana tēva draugs latvietis Eduards Amats un ebrejiete Zāra Šagaloviča. Ādas jebkurš kurpnieks plašā izvēlē varēja nopirkt Gaujas ielā pie Izraela Černogura. Kokmateriālus plašā izvē- lē varēja iegādāties pie Hazana Iohsa. Līdz ar šiem solīdiem veikaliem bija vēl daudz sīku amatnieku, kurpnieku, klempnera, skroderu, pulksteņu darbnīciņas. Skroderis Kaliksons dzīvoja un strādāja mājas, kurā mēs dzīvojām, Torņa ielas 1. nama pagalmā, dzīvoklī blakus konfekšu fabrikanta Bērziņa garāžai, bet otra ebreju klempnera darbnīciņa bija uz Baznīcas laukuma pusi un atradās starp mana tēva galdniecību un Konrada kunga frizētavu. Tur strādāja ebrejs, kurš varēja salodēt jebkuru cauru vannu, bļodu, piena kannu vai arī veikt tādu smalku darbu kā salodēt salūzušu briļļu ietvaru, bet viņa sieva audzināja divus mazus puisēnus. Tā bija darbdienās, bet sestdienās ebreju kopiena pulcējās lūgšanu namā Vaļņu ielā 38, kur lūgšanas vadīja Zalamans Moreins vai Leizers Kacs. Mums, bērniem, šis akmens nams bija noslēpumos tīts, un ko tur iekšā darīja melnie vīri ar mazām, melnām cepurītēm galvā, mēs nekad neuzzinājām. Tāda pat noslēpumos tīta bija ebreju kapsēta, dažādu baigu nostāstu apvīta. Mēs redzējām, ka manai saprotamai pasaulei blakus eksistē vēl cita, noslēpumaina un leģendām apvīta, kurā svešinieks ne tik lēti tika ielaists. Neskatoties uz šo ebreju "noslēpumainību", tas netraucēja galdniekam Balodim, drēbniekam Bērziņam, frizierim Konradam vai kurpniekam Bankinam cienīt turpat blakus esošo klempneru - ebreju, no rīta sasveicināties, apjautāties par ģimeni vai apspriest pēdējos politiskos notikumus.
1941. gada jūlija sākumā stāvēju blakus tēvam un klausījos viņa sarunu ar klempneru. Bija jau sācies karš, un tēvs vaicāja klempneram, vai tas netaisās doties līdzi bēgošajai sarkanajai armijai, jo, kāda ir vāciešu attieksme pret ebrejiem, tēvs acīmredzot zināja. Bēgšana uz Krieviju būtu vienīgā iespēja saglabāt viņa paša un ģimenes locekļu dzīvību. Bet klempners tam neticēja, viņš bija godīgs cilvēks, ticēja Latvijas valstij, saviem līdzpilsoņiem, un nekur neaizbēga.
Bēgošajai sarkanajai armijai līdzi no Cēsīm aizbēga 20 ebreji, bet viņu tālākais liktenis nevienam nav zināms, un diezin vai viņi tika tālāk par Raunas mežiem. Bet tie, kuri necentās aizbēgt, visi guļ kopā vienā lielā kapā netālu no Niniera ezera. Un guļ tur joprojām vairāk nekā divi simti cilvēku, un nav tur ne piemiņas plāksnes, ne kapa krusta. Tur guļ gan tirgotājs Joselis un Hanna ar savām ģimenēm, gan cepurnieks Echils un Zallija, gan ebrejiete Zara, Izrails, Rebeka, Tekels, Jankele, Moisejs, Ichaks, Venjamins, Berta, Jeguda, Estere, Jakobs, Zalamans, Mordohajs, Marks, Davids un daudzi, daudzi citi. Tur guļ gan divus gadus vecais Ichaks Takels, gan piecus gadus vecā Ida Ševcs, tur guļ gan veci, gan jauni, tur guļ ģimenes, sākot ar vecvecmāmiņām un beidzot ar mazmazbērniem - visi kopā, visi vienā kapā. Bet vai blakus viens otram? Vai krustām šķērsām samesti? Vai bērni pie mātēm? Vai katrs savā kapa stūrī? Un kur ir zīdaiņi?
Labāk tālāk nedomāt. Tas ir pārāk baigi, pārāk necilvēcīgi, pārāk pretdabiski. Un ko sava mūža pēdējās stundās domāja šāvēji? Vai viņus nemocīja mirušo gari? Vai viņi bija apmierināti ar izdarīto? Un kādas idejas vārdā tas tika paveikts?
Bija gan šāvēji, gan glābēji. Nav visi latvieši antisemīti. Cilvēki, riskēdami ar savu brīvību un dzīvību, centās palīdzēt ebrejiem, cits izglāba vienu bērnu, dažs kādu sievieti, cits vīru. Glāba pa vienam cilvēkam, glāba vairākus, bet tāds goda vīrs kā Žanis Lipke izglāba 55 dzīvības. Glābēji bija gan zemnieki, gan sētniece, gan šoferis, gan arhitektūras profesors. Glāba tie, kuriem nebija vienaldzīgs ebreju liktenis, un no nāves tika izglābti vismaz 350 ebreji. Rīgā apmeklējot ebreju muzeju, tā darbiniece neraudāja, stāstot par upuriem un to mokām, bet raudāja tad, kad viņa rādīja to cilvēku fotogrāfijas, kuri palīdzējuši, un šīs bija pateicības asaras, jo sāpju asaras jau sen izraudātas, bet pateicība dzīvos tik ilgi, kamēr dzīvos viņa.
Glābēji bija visā Latvijā, bet nebija neviena Ziemeļvidzemē, neviena Cēsīs, un tad man palika kauns par savu pilsētu, par savu novadu, par Vidzemi.
Vēsturi mēs nepārveidosim, bet savai attieksmei pret to mums ir jābūt. Vai mēs sakopsim veco ebreju kapsētu, kuras kopējus atļāvām nogalināt? Vai mēs izcirtīsim krūmus un padarīsim pieejamu šo divsimt cēsnieku masu kapavietu, vai atradīsim līdzekļus, lai tur uzstādītu piemiņas zīmi, vai holokausta upuru piemiņas dienā atradīsim laiku, lai aizietu uz turieni un noliktu ziedus? Tie visi ir morāles jautājumi, bet morāle mūsdienu Latvijā ir tāda, kāda ir. Veļi mums ir jāpabaro!
| AUTORS | Balodis, Gunārs 1934- aut Autors |
| NOSAUKUMS | Noslepkavoto ebreju piemiņai (2) [par holokaustu un ebrejiem Cēsīs] Gunārs Balodis |
| VIETVĀRDS | Cēsis (Latvija) |
| TEMATI | Holokausts, ebreju (1939-1945) |
| LOKĀLAIS ATSLĒGVĀRDS | Vēsture, Latvija Ebreju vēsture |
| RAKSTA AVOTS | Druva Pielikums "Novadnieks" 1691-0400 Nr. 11 (2009, 20. janvāris), 3. lpp. |
| UDK INDEKSS | 94 (474.3) 94 (411.16) |
Balodis, Gunārs. Noslepkavoto ebreju piemiņai (2) : [par holokaustu un ebrejiem Cēsīs] / Gunārs Balodis // Druva. - (Pielikums "Novadnieks"). - ISSN 1691-0400. - Nr. 11 (2009, 20. janvāris), 3. lpp.
Holokausts, ebreju (1939-1945).
Cēsis (Latvija).
Vēsture, Latvija. Ebreju vēsture.
Holokausts, ebreju (1939-1945).
Cēsis (Latvija).
Vēsture, Latvija. Ebreju vēsture.
| Leader | 00779nab a2200253 i 4500 | ||
| 001 | 3021160 | ||
| 003 | CCB | ||
| 005 | 20240203130227.0 | ||
| 007 | ta | ||
| 008 | 090205s2009 lv 00000 lav | ||
| 040 | a: CCB d: CCB b: lav e: rda | ||
| 041 | a: lav | ||
| 080 | a: 94 x: (474.3) | ||
| 080 | a: 94 x: (411.16) | ||
| 100 | 1 | # | a: Balodis, Gunārs d: 1934- 4: aut e: Autors |
| 245 | 1 | a: Noslepkavoto ebreju piemiņai (2) b: [par holokaustu un ebrejiem Cēsīs] c: Gunārs Balodis | |
| 336 | # | # | a: teksts b: txt |
| 337 | # | # | a: tiešuztvere b: n |
| 338 | # | # | a: sējums b: nc |
| 650 | 4 | a: Holokausts, ebreju (1939-1945) | |
| 651 | # | 4 | a: Cēsis (Latvija) |
| 695 | # | # | a: Vēsture, Latvija a: Ebreju vēsture |
| 773 | 0 | # | t: Druva k: Pielikums "Novadnieks" x: 1691-0400 g: Nr. 11 (2009, 20. janvāris), 3. lpp. |
| 908 | # | # | a: Balodis, Gunārs |